Latvijas Koka būvniecības klastera izpilddirektors Gatis Zamurs skaidro, kāpēc pie mums būvē mājas no materiāliem, kas ceļojuši pāri pasaulei, nevis pašu mežā augušiem kokiem. Apspriežam lietas, kas jāmaina, un tradīcijas, kas jāatsvaidzina.

 

Cik senas ir mūsu koka būvniecības tradīcijas?

Kad šeit ieradās pirmie cilvēki, viņiem vajadzēja iekārtot vietu, kur dzīvot. Loģiski, ka viņi cirta kokus. Reģionā no Polijas uz augšu koka būvniecība ir tradicionāla. Tā ir dabiska un saprotama izvēle, izraugoties ērti pieejamu materiālu.

 

Kas ir mainījies? Šobrīd tikai neliels skaits latviešu dzīvo koka mājās.

Vienas atbildes nav. Domāju, ka mūs ir ietekmējis padomju laiks. Kādu būvniecību tajā laikā uzskatīja par labu esam? Daudzstāvu mājas, paneļi, daudz cilvēku vienuviet, ātri gatavs. Viens šablons no Vladivostokas līdz Rīgai. Cilvēkiem radies iespaids, ka akmens nozīmē stabilitāti, ilgmūžību, iespējams, pat energoefektivitāti, kas gan ir pavisam nepamatoti.

 

Kāds ir mainījis mūsu domas par koku?

Neuzskaitīšu visus apziņas veidotājus, taču ļoti būtisku ietekmi veido mediji, īpaši tas, kā prese un citi plašsaziņas līdzekļi reaģē uz ugunsgrēkiem. Visas mājas deg vienādi, visām ir viena ugunsreakcijas klase, bet gadījumos, kad tā ir bijusi koka celtne, to vienmēr piemin ziņas virsrakstā. Daļai cilvēku prātos ir spēcīgi iesakņojies uzskats, ka koka māja ir kā otrā māja, pagaidu variants, pirtiņa – tā ir ļoti diskriminējoša pozīcija.

 

Apziņa mainīta, tradīcijas izzudušas?

Tradīcijas joprojām ir saglabājušās. Ļoti labi, ja cilvēki uz koka mājām skatās tā, kā savā grāmatā “Latvieša māja” to aprakstījusi Janīna Kursīte, bet, lai mēs paši savā valstī atgrieztos pie tradīcijām, ir jāpaiet laikam. Varbūt jānomainās paaudzēm. Piemēram, bieži vien tiem arhitektiem, kuri koka būvniecību sauc par stilīgu, vēl nav četrdesmit. Viņi koku redz citādi.

 

Kā ar mūsu Baltijas kaimiņiem, vai viņiem veicas labāk?

Visi esam līdzīgās pozīcijās. Igauņi un lietuvieši gan saražo vairāk koka māju nekā mēs. Ziemeļu kaimiņi to panāk vienas milzīgas ražotnes dēļ, kurā būvē pat daudzstāvu mājas. Vienam uzņēmumam pieder ļoti liela tirgus daļa. Eksportā viņi mums ir stipri priekšā. Savukārt Lietuvai vēsturiski izveidojies labs kontakts ar Poliju, līdz ar to ir garantēta piekļuve Vācijas un Francijas tirgiem. Lai vai kā, visi kaimiņi satiekas Skandināvijā, visiem eksporta tirgi vienādi un visi saskaras ar vienām un tām pašām problēmām.

 

Skandināvija ir koka māju būvniecības etalons. Kāpēc tā?

Viņu izpratne par koka būvniecību ir absolūti atšķirīga. Ja mēs šeit koka māju uztveram kā kaut ko neparastu, tad skandināvi – tieši pretēji. Viņiem ir skaidrs, ka mājas jābūvē no koka, jo viņi tā ir darījuši vienmēr. Skandināvijā privātajā sektorā koka mājas ir ievērojamā pārsvarā, kamēr mums – drīzāk kā rets izņēmums. Taču, piemēram, zviedriem ir milzīgas automatizētas rūpnīcas, kurās uz konveijera lentes ražo mājas desmit variantos. Viņi ir pieradinājuši cilvēkus par katru novirzi no plāna maksāt lielu naudu, jo tā rodas problēmas ražošanā.

 

Ar to mēs varam cīnīties pret lielajiem…

Jā, mēs pelnām uz to, ka mums ir lētāks darbaspēks un esam ļoti elastīgi ražošanā. Lielu darba apjomu veicam ar rokām, tādējādi varam strādāt pie dažādiem un pilnīgi atšķirīgiem projektiem. Kaut kādā ziņā pat varētu teikt, ka mums tehnoloģijas nav nepieciešamas, jo tad nostāsimies blakus zviedriem, kuriem šāda rūpnīca jau ir, bet produkts jāved daudz tuvāk. Savukārt, raugoties no Latvijas ekonomikas viedokļa, koka māju būvniecības uzņēmumi pārsvarā atrodas ārpus pilsētām, un tas būtiski uzlabo situāciju reģionā, nodrošinot tur darbavietas.

 

Vietējais tirgus tiek pilnībā aizmirsts?

No visa saražotā vedam ārpus Latvijas vismaz deviņdesmit procentus. Ir daži uzņēmumi, kuri spēj savus produktus pārdot arī šeit, taču lielākajai daļai daudz labāk klājas eksporta tirgos – nesakārtoto būvniecības normatīvu un cilvēku psiholoģiskās, mentālās apziņas dēļ. To nav vienkārši pārvarēt pat valsts līmenī. Tajā pašā laikā eksporta tirgos uzņēmējus saprot labāk. Kopš esam daļa no Eiropas Savienības, mūsu tirgus ir simtiem miljoni cilvēku. Ideālajā variantā, kā raksta ekonomikas grāmatās, būtu jāsāk eksperimentēt un nostrādāt produktu līdz perfektam gala rezultātam savās mājās, un tikai pēc tam skatīties uz starptautisko tirgu. Taču kārtis ir izdalītas tādas, kādas ir. Ar tādām arī jāspēlē. Gudru cilvēku un kompetences mums pietiek, arī vairākas ražotnes mums ir labā līmenī.

 

Esam spējīgi būvēt arī jau pieminētās daudzstāvu koka mājas?

Protams, ja vēl neesam tās uzbūvējuši Latvijā, tad ārzemēs gan. Šeit mums ir Rīgas Tehniskās universitātes ēka koka karkasā ar betona nesošajām konstrukcijām. To nevar nosaukt par pilnvērtīgu koka daudzstāvu māju, bet tas ir nopietns solis attīstībā.

 

Kuri ir galvenie cīnītāji par koka būvniecības attīstību?

Ir vairākas organizācijas – Kokrūpniecības federācija, apvienība “Zaļās mājas” un mēs, Latvijas koka būvniecības klasteris. Katrai ir sava specifika, taču mūsu nav daudz, jo cīņa ir emocionāla un entuziastiska, un kā zināms, entuziasms nav ilgtermiņa lieta. Sevi nesaucam par cīnītājiem, bet gan par domubiedru grupu, kas neuzstāda sev mērķi mainīt pasauli. Mēs šeit esam un būsim, redzam, ar kādu ātrumu mainās cilvēku apziņa; šo faktoru iespējams nedaudz ietekmēt, taču kopumā viss ir pozitīvi. Šobrīd strādājam pie tā, lai mainītu ugunsdrošības normatīvus Latvijā.

 

Vai visiem vajadzētu pārorientēties uz koka mājām?

Pat vadot koka būvniecības klasteri, es neuzstāju, ka visiem būtu jāceļ koka mājas. Tas nebūtu interesanti. Visiem būtu jādomā līdzi, jāiedziļinās un jāsaprot koks. Racionāli jāizvērtē, kādus materiālus izvēlēties, kādas mājas būvēt, domājot gan par savu labsajūtu un veselību, gan būvmateriāla ietekmi uz vidi un ekoloģiju kopumā, jāizvēlas piemērotākais materiāls, nevis jau sākotnēji emociju līmenī jāizslēdz koks, jo tas nav saprotams materiāls. Izvēlēm jābūt saprātīgām un balstītām uz reāliem argumentiem. Protams, privātajā būvniecībā koks ir daudz izplatītāks. Koka mājas sniedz pavisam citu sajūtu un dzīves vidi. Ticu un zinu, ka mēs līdz tam nonāksim. Apziņu, ka cilvēkiem ir patīkami dzīvot koka mājās, ka tas ir jauki un loģiski, panāksim kādos desmit līdz divdesmit gados. Mums vairāk vajadzētu būvēt no sava, atjaunojama materiāla, nebūt atkarīgiem no citiem.

 

Tātad – mēs augam…

Konkrēti dati nav pieejami, bet var sacīt, ka attīstība notiek. Īpaši jau specifiskās vietās – arhitektu birojos, jauno būvnieku uzņēmumos. Tā ir ļoti laba viedokļu līderu grupa. Paši ražojam arvien vairāk materiālu, parādās jauni māju būvniecības uzņēmumi. Skatos uz savu paaudzi un jaunākiem un jūtos droši, ka viss būs kārtībā, jo cilvēki pārskata vērtības, iedziļinās aktualitātēs, izvērtē sev patīkamās lietas. Ekoloģiskais dzīvesveids kļūst populārāks, un drīzumā tas sasniegs arī māju būvniecības nozari. Tā mēs augam, vienmēr var būt labāk, bet, no otras puses, varēja būt arī daudz sliktāk. Esmu optimistisks.

ERAF

 

Share on FacebookTweet about this on TwitterPin on PinterestShare on LinkedInEmail this to someone