Videi un cilvēkiem draudzīga dzīvesveida piekritējs un jauna ilgtspējīga biroju kvartāla “Rīgas spēkstacija” veidotājs Edgars Ivanovs paplašina apvārsni, domājot par energoefektīvas mājas būvēšanu un dzīvošanu tajā. Ātri top skaidrs, cik tas patiesībā ir skaisti, loģiski un, galu galā, izdevīgi.

Nav noslēpums, ka šobrīd, lai nodrošinātu planētas iedzīvotāju resursu patēriņu, mums būtu nepieciešama pusotra zemeslode. Tūlīt nāk prātā diezgan banāla frāze – sāc ar sevi. „Energoefektivitāte ir šaurāka tēma, taču resursu taupībai vispār vajadzētu būt kā virsmērķim un galvenajai lietai, par ko domāt, būvējot savu māju. Jau šobrīd mēs patērējam vairāk, nekā uz zemeslodes ir resursu. Šādām tendencēm saglabājoties, 2050. gadā mums būs nepieciešamas jau trīs zemeslodes. Taču katram ir skaidrs, ka nevaram patērēt vairāk, nekā mums ir. Kad vajadzīgi papildu finanšu līdzekļi, mēs aizņemamies no bankām. Savukārt dabas resursus aizņemamies no nākamajām paaudzēm – mazbērniem, mazmazbērniem. Visticamāk, agri vai vēlu viņiem kaut kā pietrūks. Ļoti bezatbildīga politika un īstermiņa domāšana,” – tā Edgars.

Prioritātes

Lai taupītu resursus, nav jāaprobežojas tikai ar māju siltināšanu – tas nebūt nav vienīgais risinājums, pastāv virkne darbību un izvēļu, kas jāizdara labu laiku pirms siltināšanas procesa. Uz resursu taupību varētu skatīties caur divām ar būvniecību saistītām prizmām. Pirmā – resursi, kas tiek patērēti, lai ēku uzceltu, piemēram, izvēlētie būvmateriāli un to ražošanai nepieciešamā enerģija, darbaspēks, mājas būvniecībā ieguldītais laiks utt. Tas ir – resursu kopums, kas nepieciešams, un enerģija, kas jāiegulda. Otra prizma, kam jāpievērš daudz lielāka uzmanība – resursu patēriņš mājas dzīves cikla laikā. Vai tie būtu divdesmit vai piecdesmit gadi, jāsaprot, ka visu šo laiku mājā dzīvos cilvēki, tātad, neizbēgt no sildīšanas vēsākā laikā un apgaismošanas tumšākā. Edgars stāsta: „Būs nepieciešami resursi, pamatā – energoresursi. Šajā kontekstā vēl pirms būvniecības sākšanas un pareizo tehnoloģiju izvēles privātmāju vai biroja ēku iecerētājiem ir jāsaprot, cik daudz telpu patiesībā būs nepieciešams – tas vistiešākajā veidā ietekmēs pašai būvei vajadzīgos, kā arī, protams, dzīves cikla laikā patērētos resursus. Šis jautājums ir ļoti rūpīgi jāizvērtē.” Diemžēl patēriņa sabiedrības tendence ir pretēja – parādoties papildu finansiālajiem līdzekļiem, galvā automātiski iešaujas ideja par plašāku, lielāku dzīvesvietu, lai gan īstenībā kvalitāte ne vienmēr ir izmērā. Internetā atrodami dažnedažādi piemēri, kā salīdzinoši mazā platībā panākt lielu telpas izmantojuma efektivitāti, kas ir tieši saistīta ar ergonomiku. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs parādījusies kustība tiny house movement, kas ieguvusi lielu popularitāti – cilvēki izvēlas dzīvot divdesmit, divdesmit piecu kvadrātmetru mājās. Filozofija te ir vienkārša – viņi var atļauties strādāt divas dienas nedēļā, jo mājas uzturēšanas izmaksas ir krietni zemākas, kā arī iekārtot savu ēku skaistā, zaļā vietā ārpus pilsētas, tādējādi baudot visus dabas labumus. Šāda dzīve nebūtu iespējama, ja nāktos maksāt par lielu māju vai apartamentiem pilsētas centrā. Edgars stāsta par līdzīgām tendencēm biroju ēku izveidē: „Pasaulē arvien aktuālāka kļūst darba telpas dalīšana jeb co-working. Piemēram, pārdevējiem, kuri aktīvi braukā apkārt, birojā pavadot labi ja pusi dienas, nav nepieciešams ierastais personīgais darba galds, kuru citi nevar izmantot. Darba galdu brālīga dalīšana ievērojami samazina vidējo biroja telpas apjomu uz vienu darbinieku.” Pārvērtējot vajadzības, iespējams samazināt finansiālo atkarību. Izmērs tieši atspoguļosies ikmēneša maksājumā bankai, jo nav noslēpums, ka vairums māju tiek būvētas, ņemot aizdevumus. Varbūt šos ietaupījumus var pārvērst skaistā ikgadējā ceļojumā, un ieekonomētie piecdesmit kvadrātmetri izrādīsies nebūtiski dzīves kvalitātei.

 

Atbildes un risinājumi

Domājot par ēkas energoefektivitāti, jāsaprot, kas ir galvenie enerģijas patēriņa avoti. Mūsu klimatiskajos apstākļos vislielākais enerģijas apjoms viennozīmīgi nepieciešams siltumam, otrs lielākais – elektrībai. Uz jautājumu – ko mēs iegūstam, samazinot enerģijas patēriņu? – Edgars atbild šādi: „Ietaupām izmaksas. Tā vietā, lai maksātu vienu eiro kvadrātmetrā par apkuri, maksāsim, piemēram, 20 centus. Būtiski ir saprast, ka mājas būvniecības procesā ieguldītais atmaksāsies visā ēkas dzīves cikla laikā. Tātad – jo ilgāk dzīvojam mājā, jo izdevīgāk mums. Samazinām arī atkarību – gan finansiālo, gan politisko – gāzi tomēr importējam no ārzemēm. Nākamā svarīgā lieta – samazinām noslodzi uz infrastruktūru: gāzes vadi, siltumtrases, elektrības pārvades tīkli. Lielāks patēriņš rada nepieciešamību pēc lielākām ražošanas un pārvades jaudām, kas savukārt sadārdzina infrastruktūras uzturēšanas izmaksas. Nedrīkst nepieminēt arī filozofisku ideju, par kuru lielākā daļa neaizdomājas – mēs katrs individuāli veidojam valsti un pasauli, katrs ieliekam savu artavu globālajā sasilšanā.” Nonākot līdz jautājumam par to, kādus risinājumus izmantot, lai padarītu māju energoefektīvu, tos var iedalīt divās grupās – zemo un augsto tehnoloģiju risinājumi. „Dažviet tie pārklājas, bet ne vienmēr risinājumi enerģijas taupībai nozīmē lielas izmaksas – bieži tā ir tikai pareiza domāšana,” teic Edgars.

Zemo tehnoloģiju risinājumi

  • Pārdomāta ēkas arhitektūra un pareizi izvēlēti būvmateriāli. Arhitektu un būvinženieru darbs ir izdomāt un izveidot ēku, kuras telpās neiekļūst nevēlams aukstums, kura spēj ziemā noturēt siltumu, nodrošināt veselīgu mikroklimatu, uzturot pareizo mitruma līmeni gaisā un līdz ar to gaisa kvalitāti, izvēlēties mājas sienu konstrukcijām elpojošus celtniecības un siltumizolācijas materiālus. Vienkāršs veids, kā pārbaudīt speciālistus, ir pavaicāt, kuri ir viņu veidotie veiksmīgākie projekti, un aprunāties ar tajos dzīvojošajiem cilvēkiem par dzīves vides kvalitāti un rēķiniem.
  • Ēkas izvietojums pret debespusēm un valdošajiem vējiem – gadsimtiem sena gudrība. Saules gaisma pagaidām ir par velti, tāpēc, plānojot logus un apdzīvotākās telpas dienvidu pusē, iespējams iegūt enerģiju, nemaksājot par to itin neko. Lai vasarā saules stari istabā neradītu pārlieku lielu karstumu, var izmantot vēl vienu senu risinājumu – pareizus noēnojumus jeb jumta pārkares. Ziemā saules spīdēšanas leņķis ir zemāks, līdz ar to saules gaisma iekļūs istabā mums vēlamajā gadalaikā. Šo metodi uzskatāmi var manīt Brīvdabas muzejā esošajās guļbūvēs.
  • Kvalitatīva būvniecība. Svarīgākā lieta, jo labi izveidots projekts, pareizi izvēlēti materiāli un tehnoloģijas nepacietīs sliktu būvniecības kvalitāti. Varam nonākt vismuļķīgākajā situācijā, kad papildu ieguldītā nauda nesniedz nekādu ieguvumu. Šeit lieti noder neatkarīgas personas būvuzraudzība, lai nodrošinātu kvalitātes atbilstību uzstādītajam mērķim. Arī blīvuma tests un energoaudits var pārbaudīt celtnieku darba kvalitāti un ļaut laicīgi novērst misēkļus, ja tādi gadījušies.

 

Augsto tehnoloģiju risinājumi

  • Gaisa rekuperācijas sistēma. Energoefektīvi būvētā mājā vajadzētu būt samērā mazai gaisa apmaiņai caur ēkas konstrukcijām un savienojumiem – tai jānotiek tikai caur ventilāciju. Ja svaiga gaisa pieplūdei izmantojam āra gaisu, temperatūras atšķirības var būt trīsdesmit un pat vairāk grādu, tātad – nepieciešama pamatīga piesildīšana. Gaisa rekuperācijas sistēma ienākošo gaisu uzsilda ar izejošo, samazinot temperatūras apjomu, kuru jāpiesilda.
  • Inteliģentā ēkas vadības sistēma jeb ēkas klimata vadības sistēma. Šī sistēma, kas vairāk gan aktuāla biroju ēkām, spēj identificēt, kur ēkā atrodas cilvēki, un automātiski pielāgot gaisa ventilāciju. Piemēram, ja pārrunu telpā sanākuši trīsdesmit cilvēki, tad svaigā gaisa pieplūde ir lielāka; kad cilvēki no telpas iziet, gaisa apmaiņa samazinās. Tādējādi tiek taupīti resursi, samazinot nevajadzīgu ventilēšanu.
  • LED vai fluorescento spuldžu apgaismojums. Katrai no spuldzēm ir savas priekšrocības un trūkumi, taču ideja ir viena – izmantot mazāk enerģiju patērējošu apgaismojumu. Nevajag arī piemirst – balti krāsotā istabā mākslīgais apgaismojums būs nepieciešams īsāku dienas daļu nekā tumši pelēkā telpā.
  • Lokāla enerģijas ražošana. Ļoti prātīgi apsverama lieta. Lokāla enerģijas ražošana sniedz iespēju pilnībā atslogot enerģijas infrastruktūru, taču jāizvērtē, kāda ir tehnoloģija un kādā vietā tā ir piemērota. Klasiska izvēle privātmājās ir starp malkas un granulu katlu. Pieejami arī saules enerģijas paneļi, kuri gan kļūst neefektīvi, ja tos uzstāda būdiņā meža vidū vai ēkas ziemeļu pusē. Savukārt, ja māja atrodas kāda pakalna galā Kurzemē, var apsvērt vēja ģeneratora uzstādīšanu. Tas ir ļoti individuāls un atbildīgs lēmums. Jebkura no izvēlēm var būt ārkārtīgi noderīga, taču, nepareizi uzstādot – pilnīgi bezjēdzīga.

Edgars atzīst: „Vissvarīgākais ir kvalitatīvs darbs, kā mūsdienās bieži pietrūkst. Tas ir mērķis, uz ko vajadzētu tiekties.”

Visa dzīvā radītājs

Nākamais, kam vajadzētu pievērst uzmanību, ir ūdens taupīšana. „Mums par laimi, bet varbūt arī par nelaimi, Latvijā ūdens ir ļoti lēts resurss, tāpēc cilvēki pārlieku lielu uzmanību ūdens taupībai nepievērš. Domāju, ka ilgtermiņā šāda izšķērdīga dzīvošana īsti vairs nebūs iespējama. No kanalizācijas ūdeņiem un lauksaimniecības mēslošanas līdzekļiem mūsu Baltijas jūras unikālā ekosistēma kļuvusi par barības vielām pārsātinātu, eitrofu vidi. Liela daļa – dažās sezonās līdz pat 70 000 kvadrātkilometru jeb vairāk nekā sestā daļa Baltijas jūras – slāpst vai pat ir mirusi: tie ir milzīgi jūras apgabali, kuros skābekļa bada rezultātā vairs nedzīvo pilnīgi nekas. Arī Eiropas normatīvi pieprasa kanalizācijas ūdeņu attīrīšanu pirms tā ieplūšanas akvatorijos. Galu galā – ja vēlamies, lai mūsu mazmazbērni peldas tādā Lielupē, kāda tā ir šodien, tad vajadzētu domāt par kanalizācijas ūdens attīrīšanu,” teic Edgars. Ar kanalizācijas ūdeņiem ir tāpat kā ar mājsaimniecības atkritumiem – jo mazāk tos radām, jo mazāk ietekmējam apkārtējo vidi. „Elementārs ūdens taupības risinājums: mazgājot rokas, ūdens aiztek tualetes poda skalojamajā kastē, tāpat no dušas. Vienkāršs risinājums bez īpašām investīcijām, taču būtiski ietaupītu ūdeni, jo pieci litri ik reizi pēc mazmājiņas apmeklējuma laika gaitā savāc krietnu tilpumu,” turpina Edgars. Savukārt lietus ūdeņus varam izmantot dārza laistīšanai. Tas nu ir skaidrs – šobrīd pret ūdeni attiecamies pārlieku vieglprātīgi.

Vēlamā vīzija

Kopumā sabiedrības doma attiecībā uz energoresursu taupīšanu virzās pareizā gultnē, vienīgi šī virzība varētu notikt nedaudz ātrākos tempos – jābūt ambiciozākiem šo mērķu sasniegšanā. „Mēs Latvijā nedaudz kavējamies, vecajā Eiropā ilgtspējīga dzīvošana ir pašsaprotams uzstādījums. Tomēr doma paliek arvien populārāka, lai gan bieži tulkojums pazūd detaļās. Cilvēki domā, ka, uzstādot saules paneļus, nopērkot hibrīda apvidus auto vai staigājot ar ekomaisiņiem, viņi kļūst videi draudzīgi. Tas viss ir labi, bet draudzība pret vidi slēpjas tajā, ka rīkojamies ar izpratni, nevis akli sekojam līdzi modes lietām. No otras puses, esmu ļoti priecīgs par velosipēdistu kustības attīstību Latvijā. Vēlos, lai tas pats transformējas uz energoefektīvu dzīvošanu, kad divi jaunie māju saimnieki satiekas energoefektīvās mājās un apspriež izvēlētos risinājumus. Tā būtu laba tendence,” Edgars par mūsu vēlamo nākotni.

Share on FacebookTweet about this on TwitterPin on PinterestShare on LinkedInEmail this to someone