Literatūrzinātniece, folkloriste, valodniece un rakstniece Janīna Kursīte kopš 1999. gada ir devusies ekspedīcijās un viesojusies latviešu mājās visos novados. Šogad iznākušajā grāmatā “Latvieša māja” ar folkloristes acīm skatīts, kāds latvietis atklājas caur savu māju. Sarunā par tradīcijām un to turpinājumu uzzinām daudz interesanta arī par mūsdienu latvieti un mājas nozīmi cilvēka dzīvē.

 

Vai varat, lūdzu, pastāstīt, par ko ir jūsu pētījums, pie kura esat strādājusi daudzus gadus un par kuru arī tapusi grāmata “Latvieša māja”?

Ja tā var teikt, tā ir Augstā dziesma mūsu koka arhitektūrai. Esmu rakstījusi šo grāmatu apmēram tā, kā bezdelīgas lipina ligzdu – kārtu pa kārtai. Grāmatā ir vairāk nekā 20 sadaļas. Kā folkloristei man ļoti svarīgi likās parādīt mājas celšanu kā radošu procesu, agrāk celtnieki bija viena no visgodājamākajām amatprasmēm. Celtnieks, kas varēja būt vienkāršs zemnieks, māju ceļot, zināja būvkokiem pareizo sagatavošanas laiku un veidu. Zināja, kā celt, bet ne tikai to – arī maģiskās aizsargzīmes, ko iecirta māju pakšos, zem sliekšņa un citur – lai māja ir stipra un tajā dzīvojošie pasargāti. Grāmatā aplūkoju arī to, kā tradicionāli latvieša sētā izkārtotas ēkas, kādi koki stādīti ap māju, kādi nē. Mēģināju atrast, kā zemnieki, kas bieži ne dienu nebija skolu apmeklējuši, varēja uzprojektēt savas mājas. Kāpēc šodien ir augsti izglītoti projektētāji, bet ēkas nav neko drošākas. Grāmatu rakstot, saskāros ar jautājumu, ka ir grūti vārdnīcās atrast vēsturisko koka arhitektūras terminoloģiju – ko agrāk nozīmējis tas vai cits vārds. Bija jāpārrok dažādu avotu kalni, kamēr dabūju to visu kopā, tāpēc grāmatā bez apceres daļas ir arī vārdnīcas daļa, kur var atrast no aprites izgājušu jēdzienu skaidrojumus un, cik iespējams, ar piemēriem. Liela sadaļa grāmatā ir par lauku sētas latviskumu. Tāpat par dažādiem apmetņu veidiem, kādos mūsu senči dzīvojuši. Latviešiem paticis dzīvot viensētās. Mēģinu atrast atbildes, kāpēc, un vai tas ir pluss vai mīnuss.

 

Jūsu pētījums ir par koka mājām. Kādēļ jūs interesē tieši koka arhitektūra?

Kokam ir dvēsele, tādas nav ne betonam, ne ķieģelim, ne citam materiālam. Un vēl – mums koka arhitektūrā var saskatīt to nianšu bagātību, ko raksturo, piemēram, dainu vai pasaku krāšņums.

 

Kas ir koka arhitektūras vērtība? Vai, jūsuprāt, koka arhitektūra mūsdienās tiek novērtēta?

20. gadsimta cilvēks ar lielu prieku un joni iekrita sintētisko materiālu pasaulē. Tiem ir savas priekšrocības. Bet ir milzīgi mīnusi, par kuriem 21. gadsimtā mēs arvien vairāk sākam nojaust. Kā tiek uzskatīts, senākā vai viena no senākajām cilvēka valodām ir tauste. 20. gadsimta sākuma itāļu dzejnieks vārdā Marineti rakstīja: “Redze piedzima pirkstu galiņos.” Tas ir – mēs vislabāk redzam nevis ar acīm, bet ar tausti. Mēs varam cilvēku mīlēt ar acīm, bet daudz dziļāk un īstāk tas notiek pieskaroties un saskaroties. Tāpat ar koku un plastmasu. Koks skan, kokam pieskaroties mēs jūtam siltumu, mēs jūtam viņa bagāto faktūru. Plastmasa neskan, tai nav skaņas, ja par skaņu nesauc dobju, neskanīgu būkšķi. Plastmasai pašai nav siltuma. Siltums cilvēkam vienmēr asociējies ar dzīvību, ar patvērumu un drošību. Palēnām koka arhitektūra, gluži kā nogrimušas Atlantīdas maliņa, parādās no ūdens, pie tam ar skaistiem piemēriem. Ir redzamas gaumīgas guļbūves šur un tur Latvijas novados. Vēl jānāk stāvbūvēm, kurām arī senāk bija sava vieta un savs šarms.

 

Esat minējusi, ka pēc grāmatas uzrakstīšanas jums tapa skaidrs, ka latvietis ir tas, kas ir viņa māja. Kā jūs to saprotat?

Pabraucot pa Latviju, ko mēs redzam? Deviņdesmitajos gados daudzviet neapdomīgi koka logi vecām, skaistām koka mājām nomainīti pret plastmasas logiem. Māju ainavu pelēki nedzīvu padara padomjlaiku šīferis. Kādreiz tik raksturīgie un daudzveidīgie koka žodziņi nojaukti vai nobrukuši – robeža starp ceļu un mājām pazudusi. Toties ir nikni uzraksti par vēl niknākiem suņiem un elektronisko apsardzi. Vai tas ko liecina? Domāju, ka jā. Pirmkārt, mēs vēl neesam atguvuši pašapziņu, vērojam, kas citiem, un darām tiem pakaļ, ne paši ar savu prātu un senču pieredzi. Koka arhitektūra mums ir lieliska. Jā, tā daudzviet prasās pēc prātīga atjaunojuma, bet ne mākslīgo materiālu neapdomīgas iepludināšanas. Otrkārt, māju apkārtne nebija nejaušas sakritības vai senču aklas iegribas produkts, bet garos gadsimtos izpētītu likumsakarību veidojums. Treškārt, mēs sūdzamies par slimošanām, nelabu omu, agresivitāti sevī un citos, bet nepadomājam, ka tā bieži rodas no neveselīgām telpām, kurās esam sevi iemitinājuši. Mūsu lauku māju ainava rāda, ka mums jāsakārto mūsu mājas, un tas būs drošs ceļš uz savas iekšējās pasaules sakārtošanu.

 

Ko, jūsuprāt, vispār cilvēkam nozīmē māja?

Māja ir gan tiešā, gan simboliskā nozīmē patvērums – sev un saviem tuvajiem. Ne velti senāk mājas būvēja kā mazus cietokšņus (ar maziem logiem vai ar logiem uz pagalmu, ar augstiem žogiem, tālāk no ceļa). Atrast sev mājvietu nozīmē atrast sevi.

 

Pastāstiet, kāds atklājas latvietis caur savu māju.

Ja vien bijusi iespēja, latvietis būvējies viensētās. Aizbraucot 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā uz Sibīriju vai Baltkrieviju, vai Krievijas Novgorodas, Smoļenskas apgabalu, kur zeme bija lētāka, latvieši sāka ar distances ievērošanu starp ceļamajām mājām. Kaimiņi bija vajadzīgi, bet pieklājīgā attālumā. Kad 1930. gados Padomju Krievijā visus dzina kolhozos un viensētas jauca nost, latviešiem tā bija milzīga traģēdija. Ciematos viņi iedzīvojās ar lielām grūtībām, kaut kas no viņu dvēseles dzirkstīguma pazuda. Padomju Latvijā, lai kā pūlējās izveidot kolhozu centrus un lauku ciematus, tam bija vāji panākumi, ko nācās atzīt arī padomju varasvīriem pašiem. Tur, kur tas izdevās, vēl tagad cilvēki nevar atrast pazaudētās māju sajūtas.

 

Kas ir svarīgākie vērojumi un secinājumi, kas radušies grāmatas tapšanas laikā – kas raksturo latvieša māju?

Tā jau es atklāšu visus grāmatas noslēpumus. Galvenie vērojumi un arī secinājumi atrodami grāmatas beigās, kur esmu tos apkopojusi pēc principa: Latvietim ērtākā māja; Latvietim sakoptākā māja; Latvietim labākā māja; Latvietim skaistākā māja; Latvietim brīnumainākā māja; Latvieša sapņu māja.

 

Un tomēr – kas raksturo latvieša mājas vidi?

Samērs, izcila proporciju izjūta, formu vienkāršība.

 Zīmes. Starp Jeriem un Rūjienu. 2009
Māja Rūjienas novadā. 2009.

Kādi ir jūsu novērojumi par latvieša mājas krāsām?

Senākās mājas bija dabiskajā koka krāsā, kas no dzeltenīgas, gaišas pakāpeniski pārtapa pelēcīgā. Tāpat arī māju salmu vai skaidu jumti. Tad par krāsaino akcentu starp pelēko gādāja piemājas puķu dārziņi. Pakāpeniski krāsojums ienāca klēts un mājas durvju rakstā, un tikai vēlāk mājas ārpusē vai iekšpusē. Latviešiem raksturīgas mierīgās, siltās krāsas.

 

Aprakstot, kā pēc mājas ārskata iespējams noteikt tās iedzīvotāju etnisko, reliģisko, reģionālo u. c. veida piederību, jūs daudz runājat par senčiem. Vai arī par mūsdienu latvieti un latvieša koka māju ir iespējams veikt līdzīgus vērojumus?

Vēl joprojām, pat pēc vairāk nekā simts gadiem, kopš latvieši devušies dzīvot uz Sibīriju, var atšķirt latviešu māju dzelteno, brūno krāsojumu no tatāru zili zaļā vai krievu, ukraiņu zili dzeltenā krāsojuma. Līdzīgi vēl joprojām Latgalē pēc māju ārpuses var pateikt, vai īpašnieki ir katoļi (latvieši, poļi), vai pareizticīgie, vecticībnieki (krievi, baltkrievi).

 

Vai māju varam vienlīdz uzskatīt gan par atveidu cilvēka iekšējai pasaulei, gan viņa izpratnei par apkārtējās pasaules kārtību?

Mājas ārpuse – tas ir tas, kā mēs sevi gribam parādīt pasaulei, tas ir citiem, bet mājas iekšpuse (iekārtojums) atspoguļo mūsu iekšējo pasauli. Ieejot dzīvoklī vai ieejot mājā iekšā (ja jūs ielaiž tajā), jūs daudz vairāk varat pateikt par cilvēku, nekā viņš stundām un dienām stāstītu par sevi.

 

Savā pētījumā jūs runājat par latvieti un latvieša māju, bet varbūt, jūsuprāt, ir kāda vienojoša iezīme, kas raksturo cilvēku māju sajūtu visā pasaulē?

Latvieša māja nav kaut kas unikāls. Koka arhitektūra, vismaz Eiropā, ir apmēram līdzīga, atšķiras māju krāsojums, logu, durvju rotājuma ornaments (ģeometriskais vai augu, vai dzīvnieku), vēl kādas detaļas. Vienojošā iezīme ir sensens priekštats par to, ka koks ir cilvēka turpinājums, bet arī cilvēka pirmsencis. Ne velti mums joprojām sievieti salīdzina ar liepu, vīrieti ar ozolu. Tam pamatā senseni totēmiski priekšstati un ticējums par noteiktiem kokiem kā cilts vai dzimumu senčiem. Līdzīgi priekšstati bijuši arī citām tautām, mūsu priekšroka ir tā, ka citi tautas tradīcijas gandrīz aizmirsuši, viņiem tās lēnām jāceļ augšā. Mums tomēr tautas tradīcijas, kaut arī ne pilnā apjomā, saglabājušās. Tas ir mūsu lielais pluss, ar ko mēs varam iziet pasaulē. Koku ciršana agrāk bija īpašs rituāls – bija jāziedo Meža mātei. Nedrīkstēja cirst, kur pagadās un kā pagadās. Šodien tas arī mums piemirsies, un mēs domājam, ka, jo vairāk no mežiem iegūsim kokmateriālu, jo bagātāki kļūsim. Bezjēgā cērtot, iegūtā nauda iet nevis labumā, bet zudumā.

 

Vai, jūsuprāt, koka māja iederas pilsētā?

Koka māja lieliski iederas arī pilsētā, varbūt ne pašā centrā. Tā ir kā liela privilēģija, ko diez vai pašvaldību varas vīri un sievas, domājot par ierobežoto pilsētas telpu, īpaši atbalsta. Bet tie, kam ir savas koka mājas Rīgā vai Liepājā, vai citur, nezinu, vai viņi apzinās, cik ļoti laimīgi viņi ir. Es domāju, ka ir labi, ka atgriešanās pie koka notiek ar apdomu – kampaņveidīgas lietas ātri nāk un ātri pazūd. Tas, kas lēni nāk, kā zināms, labi nāk.

 

Ko jūs ieteiktu ņemt vērā cilvēkiem, kas domā par savas mājas celšanu?

Mājvārda izvēle ir ļoti nozīmīga. Par to man ir vesela nodaļa grāmatā. Iedot labskanīgu, bet tukšu vārdu savam īpašumam ir tikpat kā ielikt greizi pamatus. Izvēlēties nepārblīvēt, nepārspīlēt, nepārsālīt – jo vienkāršāk, jo gaumīgāk. Izcilums – smalkās detaļās, kā aplodu grieztie rotājumi, durvju raksts, krāsojums, mājas apkārtne (puķu dārzs un koki ap māju).

 

Grāmatā ir nodaļa par laimi un māju sajūtu. Vai māja ir daļa no cilvēka laimes sajūtas?

Tā ir svarīga daļa no laimes sajūtas. Saka jau, ka ar mīļu cilvēku var dzīvot kaut vai teltī vai zem klajas debess. Uz kādu laiku – jā. Bet pilnai laimes sajūtai vajag ne tikai labu ģimeni, bet arī jumtu virs galvas.

 

 

 

 

 

 

 

Share on FacebookTweet about this on TwitterPin on PinterestShare on LinkedInEmail this to someone