Koksne ir teju mūžīgs materiāls – tam par apliecinājumu kalpo tūkstoš gadu vecas mēbeles un, piemēram, astoņsimt gadu veca koka baznīca Norvēģijā. Lai dzīvais materiāls labi kalpotu, ir jāsaprot, kā tas jūtas un kā vajadzētu pret to izturēties, par ko pastāstīs Edgars no Meža un koksnes produktu pētniecības institūta (MeKa).

Pareizi būvēta māja kalpo ilgāk

Vēsturiski nekādi īpaši aizsardzības līdzekļi nav eksistējuši, koka mājas tika funkcionāli pareizi izveidotas un tādējādi spēja dzīvot vairākus cilvēku mūžus. Tātad, panākuma un ilgmūžības atslēga slēpjas pareizā koksnes izmantošanā. Jāsaprot, ka jebkurš kokmateriāls jebkurā savas dzīves ciklā ir dzīvs. Koksne nepārtraukti uzņem un atdod mitrumu. Kokmateriālu līdz bojāejai noved bioloģiskais agresors sēņu veidolā, arī termīti, taču mūsu platuma grādos šie kukaiņi nav aktuāla problēma. Dažādās sēņu kultūras iemitinās koksnē, jo materiāls nav saņēmis atbilstošu mitrumu ekspluatācijas laikā, tas nozīmē, ka konstruktīvi esam uzbūvējuši tā, ka koksnē radies paaugstināts mitrums, kas nespēj izžūt. Mitrums ir galvenais sēnes attīstību izraisošs faktors. Būvniecībā uz koksnes virsmas var nonākt, piemēram, lietus ūdens vai sniegs, tas samērcē koku, un sēnes sāk attīstīties. Ja mitruma līmenis koksnē ir zem 20%, tur vairs neattīstās lielākā daļa sēņu kultūras.

Īpaši koksnei bīstama zona ir kontakta vieta ‘’zeme-gaiss’’. Ierokot koku zemē, tas ilgi kalpos gan zem, gan virs zemes, taču tieši starp abiem stāvokļiem attīstās ļoti daudz bakterioloģisko noārdīšanās elementu. Tātad, nepļaujot ap māju zāli, diezgan droši varam gaidīt, ka dēļi vai baļķi sāks trūdēt. Arī, paskatoties uz vecākām mājām, jāsecina, ka parasti bojājumi ir notikuši apakšējā līmenī. Ar to cīnīties nemaz nav tik sarežģīti – māju ieteicams būvēt tā, lai pamatu līmenī būtu citi materiāli, nevis koks, un apšuvuma dēļi sāktos kādu gabaliņu augstāk; arī regulāra zāles pļaušana ir ieteicama.

Apdares, kas aizsargā koku

Šobrīd nevar salīdzināt, kādi apdares līdzekļi ir pieejami patlaban un kādi bija pirms 50 vai pat 10 gadiem, – tagad sortiments ir ārkārtīgi plašs. Tas ir vēl viens veids, kā pasargāt koka ēku. Protams, koksnes veiksmīgai ekspluatācijai galvenokārt ir svarīgi nevis tas, ar ko apstrādājam, bet – kā uzbūvējam. Un tomēr, ja vēlamies saglabāt maksimāli svaigu koka izskatu noteiktā tonējumā, tad jāmeklē apdares materiāli, kas aizsargā pret UV staru iedarbību, – tas ir viens no koksnes novecošanas galvenajiem izraisītājiem. Jāsaprot, ka neviens no tirgū pieejamajiem apdares līdzekļiem nenodrošinās to, ka māja pēc pieciem gadiem izskatīsies tāpat kā laikā, kad to apstrādājam. Novecošanās process notiek neizbēgami. Taču, piemēram, Francijā ļoti populāri ir meklēt vecus Latvijas šķūņus no pelēkiem, laika zoba skartiem dēļiem, tos noārdīt un vest atpakaļ uz savu dzimteni, lai piešķirtu tiem otru dzīvi. Lai paildzinātu mājas mūžu, pasargājot to no dažādiem ārējiem agresoriem, varam lietot efektīvu, taču ļoti nedabisku koksnes aizsardzības metodi – impregnēšanu. Elektrības līnijas stabi tiek impregnēti, tāpēc tie, ierakti zemē pastāvīgā saules, vēja un lietus iedarbībā, spēj kalpot četrdesmit gadus. Iespējams arī izvēlēties ko dabiskāku, piemēram, lineļļu. Tas ir ekoloģisks produkts, kas iesūcas koksnē, neveido pārklājumu un tāpēc nenolups kā krāsa. Tomēr ar šo it kā eko produktu nemaz tik spoži neiet – nav tā, ka visas lineļļas ir labas un ieteicamas. Dažas lineļļas var attīstīt melno pelējuma sēnīti. Lai no tā izvairītos, nevajadzētu izvēlēties plaša patēriņa produktus, kas pieejami būvniecības veikalos, jo rezultāts bieži vien neatbilst solītajam. Tā vietā ieteicams pameklēt eļļas, ko tirgū piedāvā profesionāli piegādātāji. Pašai koksnei apdares līdzekļi ķīmisku ļaunumu nenodara, tie ir neitrāli. Patiesībā koksnei, lai tā ilgi kalpotu, nav nepieciešams nekas. Pareizi uzbūvēta ēka dzīvos daudzus gadus bez īpašām apstrādēm. Tā drīzāk ir gaumes lieta: cilvēkiem, kuriem nepatīk, ka māja kļūst pelēka, talkā jāņem ķīmija. Katrai koku sugai ir dabiski dota spēja pretoties bioloģiskajiem noārdītājiem, piemēram, ozols ir īpaši noturīgs, bet egle noārdās diezgan ātri, savukārt priedei ir potenciāls dzīvot ilgu mūžu – Norvēģijas 800 gadu vecā koka baznīca ir celta tieši no priedes.

Vissvarīgākā ir dzīvība

Vislielākais posts koka mājai ir tikt cilvēku pamestai. Laukos redzamās sabrukušās guļbūves ir gājušas bojā nevis tāpēc, ka koksne būtu beigusi savu dzīves ciklu, bet gan tāpēc, ka cilvēks pārstājis tur dzīvot. Cilvēka dzīvība iekšpusē rada dzīvību koksnē, siltuma plūsma caur sienām regulē mitruma mikroklimatu. Brīdī, kad ēka tiek pamesta, pieaug kopējais mitrums, attīstās sēņu kultūras un dzīves cikls beidzas ļoti ātri. Vasarnīcu īpašniekiem vajadzētu padomāt, kas ar māju notiek ziemā, – pilnībā pietiktu to izkurināt reizi nedēļas nogalē. Pieejamas arī dažādas sistēmas, kuras var uzstādīt kaut vai plus piecu grādu uzturēšanas režīmā. Protams, ēka tiek reāli apdraudēta, kad cilvēks ir pametis to pavisam, tomēr par skādi nenāks parūpēties par savu māju arī ziemā.

Pareizi ievērots būvniecības process un nesavtīgas rūpes dzīves laikā ļaus koka ēkai priecēt vairākas paaudzes.

Share on FacebookTweet about this on TwitterPin on PinterestShare on LinkedInEmail this to someone