Vēl viena dzīva Latvijas un tās cilvēku likteņu liecība. Stāsts par vietu, kur mitinās vairāk nekā 100 gadus senas koka mājas un dzeguļu paksis, tikpat senas dzimtas vērtības, prieki un bēdas un arī viens no Dores Fabrikas saimniekiem Kristaps Drone.

Šajās sienās priecājušies, raudājuši, bažījušies par nākotni, sūri strādājuši, ķīvējušies un mīlējušies vienas dzimtas ļaudis 149 gadu garumā, un mājas ir izdzīvojušas, piedzīvojušas un pārdzīvojušas gan laikus, gan ļaudis.

“Lejaskukru” kā dzimtas māju stāsts sākās pirms gandrīz 150 gadiem, kad 1866. gadā rakstīt neprotošais latvietis Reinis Polis ar trim krustiem iepretim barona izsmalcinātajam parakstam apliecināja mājas, zemes un meža atpirkšanu no muižas. Kopš tiem laikiem te pakāpeniski nomainījušās septiņas paaudzes, bet allaž kopā sadzīvojušas vismaz trīs, reizēm četras.

photo 1-3
Reiņa Poļa paraksts trīs krustu veidā uz māju un zemes pirkuma ruļļa.

Šai sētai ir “paveicies” – Otrā pasaules kara laiku jukās mājas netika izrautas no dzimtas rokām, te allaž saimniekojuši Reiņa Poļa pēcteči. Iespējams, “pie vainas” ir tas, ka tās nekad nav bijušas īpaši bagātu saimnieku mājas, kā arī māju atrašanās vieta – māja, ko allaž dēvējuši par Vāczemi, kopā ar citām piecām sētām atrodas nomaļus no ciema burzmas.

Šeit allaž saimniekojušas radošas dvēseles. Leģendārs mākslinieka gars ir piemitis Jānim Polim, Reiņa mazdēlam, kurš bijis iesaukts cara armijā Pirmā pasaules kara laikā un arī tur taisījis visādus pigorus – ne tikai vingrojis uz “trapēzijām”, bet arī biedējis vietējos ar no bērza tāss gatavotām zosīm, kas piesietas karājušās zaldātam pie sāniem, un ar plinti tēmējis uz vietējiem, bet “vienādiņ garēm”. Mājās pārnācis, viņš vis nemeties lauku darbos, bet jau trešdienu vakaros, noviksētos ādas zābakus pār vienu plecu un ermoņiku pār otru pārmetis, posies prom uz kādām mājām, kur brīvdienās bija vajadzīgs muzikants. Sieva tikmēr audzinājusi bērnus un arusi laukus, kā vietējie teica – melnās bizes pār pleciem vien plīvoja, kā Anna valdīja zirgu pa vagu. Jāņa mākslas darbi – zīmējumi, skulptūras, pašizdotā avīze “Līdumnieks” aizvien glabājas dzimtas mājās. Mājās notikuši arī ciema kora mēģinājumi, ko pieļāva plašā dzīvojamā istaba, tomēr grūtākos laikos istabas izdotas trūcīgākiem  ļaudīm – dažbrīd mājās mitušas vairākas ģimenes, vienā mazā istabiņā pat seši cilvēki.

photo 2
Jāņa Poļa mājas sienā iegrieztie iniciāļi “JP” krievu valodā, pārnākot no Pirmā pasaules kara.

Neskatoties uz grūtiem laikiem un dažkārt pārcilvēcīgi smagiem lauku darbiem, bez kuriem šādā sētā neizdzīvot, “Lejaskukri” allaž bijuši dzīvīguma, prieka un līksmības avots tuviem un tāliem, tur vienmēr rīkotas ļaužu sanākšanas ar muzicēšanu, dziedāšanu un lustēšanos. Šis viesmīlības gēns ir pārmantots no paaudzes paaudzē, “Lejaskukru” mājas aizvien pulcē radus un draugus gan ikdienā, gan svētkos. Katrs, kurš atbraucis, tiek aptekalēts uz to labāko.

Pie_klēts_1944042
Mēģinājumi uzturēt možu garu pat kara laikā – ballīte 1944. gada vasarā pie klētiņas.

 

tagad
Līgo svētki pie tās pašas klētiņas aptuveni 65 gadus vēlāk.

“Lejaskukru” sēta

Atpērkot šo vietu no muižas, te jau bijusi māja, taču, visticamāk, drīz pēc tam nojaukta vai gājusi bojā. Šīs mājas piemiņai tās krāsns vietā zied lauku puķu dārzs.

photo 5-1
Lauku puķu dārzs pirmās mājas pavarda vietā.

 

30tie“Lejaskukri” ap 1930. gadu.

photo 1
“Lejaskukri” 2015. gadā.

Sētas centrs ir “jaunā” māja, kura celta ap 1870. gadu, vienlaikus ar klēti. Pārējās divas klētis pieradušās klāt laika gaitā, senčiem sastiķējot tās no citām ēkām – visticamāk, kūtīm un šķūņiem, kas redzami senās fotogrāfijās. Labā stāvoklī saglabājušās arī divas kūtis ar šķūņiem – vienā turētas govis, teļi, cūkas, mājputni un truši, otrā – zirgi. Visas ēkas celtas guļbūves tehnikā, izņemot kūts galos esošos šķūņus.

Svarīgs sētas elements ir arī melnā dūmu pirts, kura ir precīza ap 1960. gadu nodegušās pirts replika un būvēta tūdaļ pēc priekšteces bojāejas.

Vienīgā ēka, kas nav saglabājusies līdz mūsdienām, ir rija, kuru saimes sievas grūtajos Otrā pasaules kara gados pamazām nokurinājušas malkā.

photo 1-2
No citām ēkām senču sastiķētās klēts stūris.

 

photo 3
Būvēšanas gadaskaitļa iegriezums klēts vērbaļķī.

photo 4-1
No divām citām ēkām sastiķēta klēts.

Visas ēkas, izņemot pavisam nelielus pilnveidojumus, saglabājušas savu sākotnējo veidolu. Guļbūves priekšrocība ir tā, ka tai nekad nav nepieciešams veikt fasādes remontu, turklāt ar laiku tā kļūst skaistāka un skaistāka. Fasāde aizvien mainās. Dienvidu pusē tā ir saules nocepināta spilgti brūna, ziemeļu pusē tai ir tā īpašā, pelēkā guļbūves krāsa, kādu varētu vēlēties iegādāties veikalā, bet tas nav iespējams – krāsu veidojis laika ritējums un daba.

Tā kā mājās pastāvīgi ir dzīvojuši vienas dzimtas atbildīgi pēcteči, kas tās uzskatījuši par neizmērojamu, nākamām paaudzēm nododamu vērtību, ēkas iespēju robežās ir uzturētas labā kārtībā ar katram laikam pieejamiem līdzekļiem un risinājumiem.

Dzīvojamās ēkas iekšpuse ir piedzīvojusi attiecīgajam laikmetam atbilstošus  uzlabojumus. Līdz ar elektrības ierīkošanu ap 1950. gadu telpu sienas tika, kā toreiz mēdza teikt, “izšiktorētas” – izsistas ar skaliņiem, uz kuriem tika uzstrādāts apmetums. Arī laukos ienāca pilsētas dzīvokļu sienu krāsojums ar “rullīša ornamentu un interjera elementi – tahtas, klubkrēsli, plastmasas lampas, voiloka un linoleja grīdas segumi u. c. Ap 20. un 21. gadsimta miju pamazām tika uzsākta dzīvojamās mājas iekštelpu atjaunošana un iekārtošana atbilstoši lauku māju stilistikai. Mājas lepnums ir pilnībā restaurētie dzīvojamās istabas griesti, kuros iedzītais līkstes riņķis aizvien liecina par aizgājušo laiku dzīvesveidu. Pateicoties dažu mājas iemītnieku entuziasmam, arī tajos laikos, kad senlaicīgais interjers – īstu amata meistaru darinātas gultas, kumodes un skapji nebija īpašā vērtē, tas tika saglabāts un nu ir atgriezies goda vietā. Saglabāta arī bagātīga seno darbarīku, mājsaimniecības ierīču un priekšmetu kolekcija, kas izvietota apskatei divos senajās ēkās ierīkotos muzejos, kuri vienlaikus pilda arī viesu izguldināšanas un zaļumbaļļu rīkošanas vietas funkcijas.

photo
Līkstes riņķis tagadējās dzīvojamās istabas griestos.

IMG_1165

photo 4
Baltais “lounge” uz klētsgrīdas – iemīļota vieta sarunām un dienvidus snaudienam.

photo 2-2
Klēts, kurā ierīkots sievu lietu muzejs un iekārtotas naktsmītnes viesiem.

Guļbūves “dzelzs sienas”

Tāda aura, kāda ir guļbūves mājā, nav nevienā citā, jo tā ir ēka, kas burtiskā nozīmē dzīvo kopā ar tās iemītniekiem. Guļbūvju mājas noveco skaisti un lēnām, ja pret to izturas ar rūpēm, kas galvenokārt nozīmē pamatu un jumta uzpasēšanu – pasargāta no lietus un mitruma, tās koka daļa liek aizmirst par sevi uz dažiem simtiem gadu.

Veicot pārplānojumu dzīvojamā ēkā, meistariem nācās cīnīties pie loga ailes izzāģēšanas – šis darbs prasīja vairākas zāģa ķēdes un pamatīgu svīšanu. Pareizā laikā cirstie un žāvētie, ar labu jumtu pasargātie mājas baļķi 150 gadu laikā ir kļuvuši dzelzs cieti un, ja nākamās paaudzes pret šīs sētas ēkām izturēsies ar tādu pašu rūpību, tās kalpos vēl vismaz tikpat ilgi.

“Lejaskukri” un Dores

Interesantā stāstā, kādus prot veidot tikai pati dzīve, savijušies arī “Lejaskukri” un Dores. Viens no guļbūves fabrikas dibinātājiem Kristaps Drone apprecēja “Lejaskukru” iepircēja Reiņa Poļa mazmeitu piektajā paaudzē Žaneti Lūsi. Tie esam mēs, kas lielu daļu laika pavadām šeit, rūpējoties par senču mantojumu un esot ciešā saiknē ar dabu.

Kādu dienu, jau labu laiku pēc tam, kad tirgū ar lepnumu tika laists Doru īpašais guļbūves stūru savienojums – dzeguļu paksis, Kristaps, nākot pāri sētvidum, pēkšņi izsaucās: “Ei, bet mūsu mājai taču ir dzeguļu paksis!” Lieki piebilst, ka šim paksim bijām staigājuši garām neskaitāmas reizes.

photo 1-1
Dzīvojamās mājas savienojums – dzeguļu paksis.

Rakstot šo stāstu, mēs veramies muižas dārznieka stādītos, ziedošos un reibinoši smaržojošos jasmīnu vaļņos, pujeņu rindā, caur kuru reiz veda grantēts celiņš ar akmentiņiem abās malās uz galdiņu koku pavēnī, no kura vislabāk vērot mūsu dzimtas māju. Drīz “Lejaskukros” jau teju 150. reizi ziedēs liepas, un mums aiz muguras stāv māja – mantota no mūsu senčiem un celta no īsta koka.

Žanete un Kristaps Drones

IMG_0847

 

 

Share on FacebookTweet about this on TwitterPin on PinterestShare on LinkedInEmail this to someone