Izdzirdot par māju ugunsgrēkiem, cilvēki tos bieži saista ar koka ēkām. Koksnes pētniecības laboratorijas tehniskais vadītājs Edgars Bukšāns skaidro, vai koka mājas uzskatāmas par ugunsdrošām un ka būvmateriālam nav nozīmes, ja rīkojamies neapdomīgi.

Ne velti cilvēkos mājo bijība pret faktoru – koksne un uguns. Vēsturiski daudzviet pasaulē koks ir bijis galvenais būvmateriāls, veselas pilsētas ir celtas, izmantojot tikai koku. Dažādos gadsimtos fiksēti fakti, ka pilsētas nodegušas no A līdz Z – protams, senos laikos, ņemot vērā blīvo apbūvi, uguns viegli pārmetās no mājas uz māju. Šis faktors cilvēkiem ir iesēdies prātos līdz mūsdienām un arī patlaban nedomā atlaist grožus – paklausoties ziņas par ugunsgrēkiem, tieši koka ēkas statistiski ir kritušas nežēlastībā. Tāpēc izskaidrosim, kas īsti notiek, kad koksne satiek uguni.

Diemžēl neglaimojošā statistika ir negodīga pret koka būvniecības nozari. Iedziļinoties un analizējot, kļūst skaidrs, ka statistikā lielākos ciparus veido ne jau mūsdienīgi būvētas ēkas, bet gan nelabvēlīga sociālā slāņa mītnes un arī vasarnīcu vai dārziņu tipa būves. Pirmkārt, šīs mājas nav būvētas ar domu par ugunsdrošību, un, otrkārt, ekspluatācijas laikā cilvēki nav apsvēruši uguns bīstamības riskus un ir rīkojušies neadekvāti. Piemēram, Skandināvijā būvē pat astoņu stāvu koka dzīvojamās mājas, kas liecina par koksni kā ugunsdrošu materiālu.

 

Flerbostadshus_Limnologen_Vaxjo_1
Vekše (Växjö) – viena no zaļākajām pilsētām Zviedrijā ar plašu koka māju apbūvi, kurā ietilpst pat daudzstāvu ēkas.

 

Cik drošs ir koks?

Lai kaut kas degtu, ir vajadzīgs maģiskais trīsstūris – trīs komponenti: degviela (šajā gadījumā – koksne), skābeklis jeb oksidētājs, lai degšanas process varētu notikt, un aizdegšanās avots, kas var būt dažāds, sākot ar svecīti eglītē un beidzot ar problēmām elektroinstalācijā. Runājot par pirmajiem diviem, šī kombinācija ir redzama apkārt ik uz soļa. Nepieciešams sērkociņš, kas liek visam darboties – kāda neapdomīga rīcība. Koksnes ugunsdrošībai palīgā nāk ļoti svarīgs faktors – mitrums. Koksne gan uzņem mitrumu no apkārtējās vides, gan arī atdod to, un nevienā dzīves posmā nav absolūti sausa. Šī unikālā koksnes īpašība ir ļoti piemērota ugunsdrošībai. Mēs taču zinām – svaigi zāģēta, mitra pagale nedegs ne par kādu naudu. Degšanas shēmā ūdens spēlē milzīgu lomu, un ugunsgrēka gadījumā koksnē esošais mitrums padara to par īpaši vienmērīgi un prognozējami degošu materiālu. Salīdzinot koka un metāla konstrukcijas, metāls izceļas ar ļoti labu siltuma vadītspēju, ātri uzkarst un jau pie trīssimt līdz četrsimt grādiem sākas tā deformācijas un momentāns sabrukums. Koka konstrukcijas var izturēt daudz lielāku karstumu. Ugunsgrēkā, kur apkārt plosās tūkstoš un vairāk grādu uguns, koka konstrukcijas iekšienē nekad nebūs vairāk par simts grādiem, kamēr tās iekšējos slāņos vēl saglabāsies mitrums. Tātad, nelaimes gadījumā koka māja būs gan vieglāk glābjama, gan daudz drošāka evakuācijai.

Reiz Krievijā, degot mežiem, saimnieks sava meža vidū uzcelto koka māju sāka laistīt ar ūdeni – mežs reizē ar citām ēkām nodega, taču aplaistītā māja palika neskarta. Koksnes un ūdens sinerģija ir ārkārtīgi spēcīga un pozitīva.

Uguns testā redzamas viena otrai blakus novietotas divas sijas – koka un metāla. Jau pēc astoņām minūtēm metāla sijā ir sākusies deformācija, savukārt pēc četrdesmit piecām minūtēm vienīgais, kas palicis pāri, ir koka sija. Koka konstrukcijām raksturīgais zemais un prognozējamais pārogļošanās ātrums spēj nodrošināt nepieciešamo ugunsizturības pakāpi.

 

 tests 1

 

Pēc 8 minūtēm.
tests 2

 

Pēc 45 minūtēm.

tests 3

Materiālam nav nozīmes

Tas nenozīmē, ka koksne ir nedegoša – jebkura viela, kas satur organiskus savienojumus, deg. Atsevišķa un plaša sfēra ir pretaizdegšanās līdzekļi jeb antipirēni, kas ietekmē ugunsgrēka agrīno attīstības stadiju. Tie ir neorganiskas izcelsmes produkti, kas nomāc degšanu un uzkaršanu. Privātmāju saimnieki, apstrādājot savus būvmateriālus ar antipirēnu, attālinās no kārotās ekomājas. Vienlaikus varam tikai pasmaidīt par to, kur sākas un beidzas eko, jo, piemēram, izslavētās ekovates sastāvā ir liels antipirēnu procents.

Domājot par pilnībā nedegošām mājām, prātā nāk mūsu slavenā jaunā bibliotēka – dzelzsbetona kalns, pilns ar neorganiskiem materiāliem. Bet arī šis faktors neizslēdz to, ka šajā ēkā varētu izcelties ugunsgrēks. Cilvēki piepilda mājas ar priekšmetiem, neizvērtējot uguns bīstamības riskus. Ārzemēs ir īpaša profesija – ugunsdrošības inženieris –, kas palīdz apdomīgi iekārtot māju, domājot par ugunsdrošību. Latvijā ar šo profesijas nosaukumu saprot ko citu. Tādēļ katram pašam jādomā līdzi, iekārtojot savu mājokli. Piemēram, var izvietot dūmu detektorus ­– tie brīdinās un neļaus pārsteigt nesagatavotus. Vecākās ēkās vērts padomāt par elektroinstalācijām, jāapsver to pārvilkšana vai pārrīkošana. Galu galā, svarīgākais ir padomāt, kā dzīvojam, un spēt izvērtēt riskus. Piemēram, to, kur un kā dedzinām svecītes, cik tālu no kamīna atrodas jauks, mīksts dīvāns, vai ir ievērota drošības zona. Ļoti daudz iespējams novērst preventīvi, ja mājas saimnieks veic mājokļa riska analīzi.

Lielākajā daļā gadījumu uguns bīstamība nav saistīta ar būvi un tai izvēlētajiem materiāliem, bet gan ar to, kā dzīvojam un rīkojamies – piemēram, tuvu pie kamīna novietots dīvāns ir daudzkārt ugunsnedrošāks par koka māju.

 

Share on FacebookTweet about this on TwitterPin on PinterestShare on LinkedInEmail this to someone