Šogad Dores Fabrika nolēmusi izmēģināt spēkus Japānas tirgū un februārī devās uz “Eco House & Eco Building Expo” izstādi Tokijā. Lai skaidrāk izprastu, ko mājas nozīmē cilvēkiem uzlecošās saules zemē, kā arī iepazītu mums tik tālās valsts tradīcijas un ieradumus, aicinājām uz sarunu pirmo Latvijas vēstnieku Japānā Pēteri Vaivaru un viņa kundzi Rinu. 

Japānā un mājā

Japānā privātmājas lielākoties tiek būvētas no koka (58.9%), tajā skaitā guļbūvju tipa. Ne tikai aiz mīlestības pret šo materiālu, bet arī praktisku apsvērumu dēļ – guļbūves ir piemērotas seismiskajām zonām, tās pārcieš zemestrīces daudz labāk nekā, piemēram, mūra mājas. Tas tādēļ, ka guļbūvju stūru savienojumi tiek veidoti tā, ka tiem piemīt tendence pie vibrācijām savilkties ciešāk jeb ķīlēties, tādējādi māja vibrāciju laikā kļūst pat stabilāka. Rina stāsta: „Esmu no Tokijas piepilsētas Kavasaki. Dzīvoju vecāku privātmājā, kas celta no koka. Japānā iecienītākais un ierastākais privātmāju būvmateriāls ir koks, ja vien, protams, nedzīvo pilsētas centrā, kur koka mājas nav pārāk bieži sastopamas. Taču laukos un kalnos – pārpārēm.”

Japānā var piedzīvot visus četrus gadalaikus, taču ziemas ir diezgan siltas, savukārt vasaras – pat ļoti karstas. Rina stāsta: „Pazīstams viduslaiku japāņu rakstnieks Kenko ir teicis – “māja jābūvē ar domu par vasaru. Ziemā var dzīvot jebkur, bet, kad paliek karsts, tad nepārdomāti uzceltā mājā uzturēšanās var kļūt neiespējama.” Arī mūsdienās šo parunu ņem vērā, jo tā precīzi raksturo dzīvi karstajā un mitrajā Japānas vasarā.” Tāpēc, būvējot māju, galvenais nosacījums ir, lai mājā būtu komfortabli vasarā, kas ir gluži pretēji pie mums Latvijā ierastajam. Mājām tiek būvētas ļoti plānas sienas, jumtu pagarinājumi, lai aizkavētu vasaras saules iekļūšanu telpā,  atbīdāmas durvis un pat sienas, tādēļ vēsākā laikā mājās nav īpaši silti. Pēteris stāsta: „Reiz viesojos kādā pavecā templī, tas bija agrs pavasaris, sakuras vēl nebija noziedējušas. Sēdējām pie kotatsu, ēdām, dzērām sakē. Kotatsu ir tradicionāls mazs galdiņš. Galdiņa kājām un rāmim ir pārklāta sega, uz kuras novietota galda virsma, savukārt, zem galda ir iestrādāts sildītājs. Ideja vienkārša – vakariņotājiem ir iespēja apsegties un vēsajā temperatūrā kājas aizvien ir siltas. Šāda lokāla sildīšana ir tipiska vecām japāņu mājām. Izmanto arī viegli pārnēsājamus elektriskos sildītājus, kurus pārvieto līdzi mājas iemītniekiem – uz istabu, kurā pulcējas cilvēki, tiek ņemts līdzi arī sildītājs”.

kotatsu_2
Tradicionālais japāņu kotatsu galdiņš.

Ja māja ir celta pirms desmit gadiem, tajā noteikti nebūs centralizētas apkures sistēmas. Patlaban celtajās ēkās, protams, ir kondicionieri, kas pūš vēlamas temperatūras gaisu, un apsildāmas grīdas, tomēr Pēteris atzīst, ka, esot Japānā, diezgan bieži ir nācies salt, īpaši vannasistabās. Lai gan vēsa, vannasistaba ir teju svarīgākā vieta mājā. Vannošanās procesam ir ļoti liela nozīme japāņu ikdienā. Tā nav tikai mazgāšanās, bet arī relaksācija. Vannošanās japāņu stilā ir atšķirīga no mums ierastās – pirms kāpšanas vannā ir gan jānomazgājas, gan jānoskalojas. Vannā notiek tikai relaksēšanās. Ūdens pārsvarā ir karstāks, kā rietumu pasaulē ierasts. Tā vietā, lai pēc vienas vannas procedūras izlaistu ūdeni, to uztur karstu ar speciālām sildīšanas ierīcēm, tādējādi to pašu ūdeni var izmantot visi mājokļa iedzīvotāji. Protams, katrs pēc sevis pārliecinās par ūdens tīrību. Vecākās mājās, kurās nav siltumu veicinošu tehnoloģiju, vanna ir vienīgā siltā vieta dzīvoklī. Rina turpina: „Nevaru iedomāties dienu bez iešanas vannā. Vannasistaba ir relaksācijas procesam ļoti svarīga telpa. Manā zemē ne katram ir sava istaba, kur iespējams pabūt vienatnē. Dzīvesvietas, arī privātmājas, ir ļoti kompaktas un maza izmēra. Tāpēc vannasistaba bieži vien ir vienīgā telpa mājā, kur iespējams būt vienam. Iespējams, tieši tādēļ vannošanās kultūra ir tik iecienīta. Lai gan ļoti mazos dzīvokļos ir tikai duškabīnes.”

 

Jauki uz grīdas

Lielajās pilsētās atšķirības starp Eiropas un Japānas iedzīvotāja mājokli kļūst arvien nemanāmākas, taču pavisam mājas iekārtošanas un veidošanas tradīcijas nav izzudušas. „Kad biju maza, vecāku mājā uz grīdām atradās tatami – no rīsu salmiem austi paklāji. Uz tatami guļ un sēž, ir tikai mazs galdiņš, pie kura ēd. Vakarā galdiņu pastumj malā, noliek matraci gulēšanai – futonu – un dodas pie miera. Sēdēšana un gulēšana uz zemes ir tradīcija, dzīvesveids jau kopš ļoti seniem laikiem,” stāsta Rina.

Tatami room_1
Viesistaba lauku mājā ar tatami, kurā viesojās Pēteris.

Tagad tatami var atrast tikai lauku mājās ārpus pilsētas; japāņi sēž uz krēsliem, guļ gultās un ēd pie augstiem galdiem. Tomēr joprojām ir saglabājies minimālisms, kas saistīts ar mazajām dzīvesvietām. Skapji un plaukti istabā gandrīz nekad nav redzami, jo parasti ir iebūvēti sienās, tādējādi saglabājot vairāk brīvas vietas. Pilsētvidē būtiskas atšķirības starp Eiropas un Japānas interjeru vairs nav, arī Japānā viens no iecienītākajiem mēbeļu ražotājiem ir IKEA. Taču ārpus pilsētas dzīve un mājas interjers ir saglabājies daudz autentiskāks.

 

Klusumā bez apaviem

Ikviens ir dzirdējis vai vismaz redzējis kādā televīzijas pārraidē par tradīciju novilkt apavus pirms ieiešanas mājā. Rina mums pastāsta, kā tā tiek ievērota vēl šobaltdien pat modernākajos Tokijas dzīvokļos: „Esmu apciemojusi daudz māju Japānā un nekad neesmu redzējusi, ka kāds pieļauj domu doties iekšā ar apaviem kājās.” Ieejot ikvienā mājoklī, ir zona, kur novilkt apavus. Apavu zonā grīda parasti ir veidota no akmens vai betona. Pakāpienu augstāk sākas dzīvojamā telpa ar daudz patīkamāku un siltāku segumu – koka grīdu.

ieeja_3

 

Atšķirīgais grīdas līmenis un materiāli akcentē robežu starp publisko un privāto telpu. Rina skaidro: “Tas tādēļ, ka Japānā ir strikti nodalīta sabiedriskā un mājas dzīve. Apavu novilkšana ir kā simbolisks rituāls, atstājot publisko telpu aiz muguras un šķērsojot ieeju mājā. Turklāt mums nav problēmu rādīt zeķes. Ir arī restorāni, kuros jānoauj kājas, lai justos ērtāk un radītu mājīguma sajūtu.” Esot viesim Japānā, nav pārlieku daudz iespēju iepazīt vietējo cilvēku dzīvesvietas, jo, pretēji mums, ciemošanās kultūra nav populāra. Sabiedriskā dzīve notiek ārpus mājas, mājas ballītes tiek rīkotas reti un uz mājām aicina visbiežāk tikai ļoti tuvus cilvēkus. Pēteris apstiprina: „Nodzīvoju Japānā septiņus gadus. Šo gadu laikā pie kāda ciemojos aptuveni trīs reizes. Draugus, paziņas, kolēģus satiek ārpus mājas restorānos un kafejnīcās.” Bez mājas saietiem un viesībām māja pašsaprotami kļūst par klusu vietu. Troksnis paliek ārpusē. „Esmu pamanījusi, ka eiropieši ir ļoti jūtīgi pret skaļumu. Atminos, ka Vācijā pēc desmitiem nevarēja lietot veļasmašīnu, tāpat svētdienās nedrīkstēja pļaut zāli. Japānā tā nav. Laikam jau esam klusāki pēc dabas. Piemēram, man mājās ir klavieres, bet pēc deviņiem tās nespēlēju, lai arī neviens to nav aizliedzis.”

 

Pie maza, taču bagātīga galda

Līdzās draudzīgai pusdienošanai, vakariņošanai un pat brokastošanai ārpus mājas japāņi daudz gatavo arī mājās. „Kad studēju Vācijā, biju pārsteigta, ka vairāki cilvēki vispār neizmanto virtuvi. Japāņu ēdienreizēs nav viena galvenā ēdiena, bet ir vairākas mazas porcijas ar dažādiem ēdieniem. Ja vēlies būt laba japāņu sieva, virtuvē jāpavada ilgs laiks. Daudzie un dažādie ēdieni prasa zināt arī krietnu skaitu recepšu. Salīdzinot sevi ar eiropiešu sievieti, varu teikt, ka pie pavarda atrodos ilgāk,” teic Rina un to lepni apstiprina arī Pēteris. Japāna ir slavena ne tikai ar izsmalcinātu darbošanos virtuvē, bet arī ar tējas dzeršanas ceremonijām. Tējas ceremonijas gan vairāk ir mākslas darbs, nekā ikdienas rituāls; tā netiek piekopta mājās, bet gan īpašos tējas namos. Ceremonijas vada cilvēki, kuri no paaudzes paaudzē ir mantojuši zināšanas un mācījušies to darīt. Lai pilnvērtīgi piedalītos ceremonijā, nepieciešama dziļa izpratne par notiekošo. Arī Rina apstiprina, ka būt japānim nebūt nenozīmē, ka esi zinošs tējas procesijā: „Nezinu detaļas, taču tēju dzeru katru dienu”. Tāpat cilvēkiem mēdz būt neprecīzs priekšstats par Japānas nacionālo dzērienu sakē. „Daudzviet uzskata, ka tas ir ne pārāk garšīgs japāņu šņabis, taču tā nav taisnība – sakē un šņabim to pagatavošanas procesā nav nekā kopīga. Sakē top divos vienlaicīgos rūgšanas procesos, tāpat kā vīna un alus darīšanā, nevis kā destilācijas rezultāts.”

Sēžoties pie kopīga sakē galda, svarīgi ievērot nianses. Japānā nav pieņemts ieliet sev; pieklājīgi ir ieliet citiem, līdz ar to vienmēr būs kāds, kurš parūpēsies, lai neviens galdabiedrs nepaliktu bez sakē. Tāpat jāatceras pasniegt savu glāzi pretī lējējam, nevis atstāt to uz galda. Un arī Japānā ir pieņemts teikt tostus vai vienkārši “Kanpai!”

 

Vienmēr ir interesanti uzzināt par atšķirībām cilvēku dzīvesveidos citās pasaules vietās. Taču šoreiz vēl patīkamāk ir saprast, ka esam diezgan līdzīgi viesmīlīgajiem un jaukajiem japāņiem – arī tad, ja netiksi uzaicināts ciemos, tevi sagaidīs ar patiesu laipnību, kā draugu. Un, protams, mūsu sirdis silda abu tautu mīlestība pret koku.

Share on FacebookTweet about this on TwitterPin on PinterestShare on LinkedInEmail this to someone